Himalajos ir augstākās virsotnes, šajā kalnu masīvā pārgājienu cienītājiem ir iespējas piedzīvot gan jaunas sajūtas retinātā gaisa dēļ, gan neaprakstāmi skaistus kalnu skatus. Tieši ar šādu mērķi devāmies daudzdienu augstkalnu pārgājienā no ielejām, kas jau ir no 3500 metriem virs jūras līmeņa, līdz 5000 augstām pārejām, no kurām baudīt lieliskus skatus. Vairāk skaties Youtube video.
Devāmies uz Ladaku – Indijas pašiem ziemeļiem, kas atrodas starp Tibetu un Pakistānu. Reģionu no pārējās Indijas nodala augstākās kalnu grēdas. Šeit vēsturiski cauri veduši tirdzniecības ceļi jeb Zīda ceļš no Ķīnas līdz Eiropai. Kādu laiku reģions iebraucējiem bijis slēgts sarežģītās ģeopolitiskās situācijas dēļ. Vēl pirms 25 gadiem reģionā bijis ļoti maz ceļu. Tagad šeit ir nobāzētas militārās vienības, attīstās tūrisms, līdz ar to arī ceļu tīkls turpina attīstīties. Tomēr vēl aizvien daba un dzīvesveids kalnu ieskautajos, no pārējās pasaules nošķirtajos ciematos ir mūsdienu attīstības neskarts. Ladaka arī vēsturiski bijis budisma reģions un saukta par “Mazo Tibetu”. Līdz ar šo ticību, skarbās dabas norūdīti, cilvēki šeit ir ļoti viesmīlīgi un rāmi.
Pārgājienos var doties ar savu telti vai izmantot vietējo tūrfirmu piedāvāto servisu, tomēr mēs izvēlējāmies doties no ciema uz ciemu, nakšņot pie vietējiem jeb tā sauktajos “home stay”, ēst mājās gatavoto ēdienu, tādējādi maksimāli izbaudot iespēju iepazīties ar vietējo cilvēku dzīvesveidu, tradīcijām un kultūru. Dzīvojot pie vietējiem, ar lielāko daļu ir iespēja sazināties angļu valodā, tomēr uz runāšanu viņi nav diez ko naski un dažreiz nākas vairāk jautāt, lai kaut ko interesantu izspiestu. Kad jautājam par sniega leopardiem, kas šajā reģionā dzīvo, tad gan acis iemirdzas. Ziemā vietējiem nākas diez gan noņemties, lai nosargātu savas aitas. Iepriekšējā ziemā vienā ciemā sniega leopards bija ticis iekšā kūtī un nokodis visas aitas, lai gan plēsējs tikai labi ja vienu var apēst.
Ēdiens
Pārsvarā visiem interesē – kā tad bija ar ēdienu? Jāsaka, ka Indija ir ļoti atšķirīga un arī ierastie ēdieni atšķiras. Indijas ziemeļos ir pierasts iztikt no tā, kas šeit izaug, ēdiens ir izteikti veģetārs, pilsētā var dabūt arī gaļas ēdienus un tipiskos, asos indiešu ēdienus. Tomēr mēs, dzīvojot pie vietējiem, ēdām to, ar ko saimniece varēja mūs pabarot. Ēdiens nav ass, vairāk tāda kā tibetiešu pasta ar zaļumiem, īpaši gardi ir momo jeb mājās gatavoti veģetārie pelmeņi. Neizpalika arī rīsi – vienmēr perfekti pagatavoti, nekas nav salipis un garšo izcili.
“Home stay” ir atstrādāta sistēma – kad ierodas viesi, momentā tiek servēta tēja. Mums vislabāk patika piparmētru tēja, bet tradicionālā ir tēja ar pienu. Top vakariņas. Un no rīta brokastīs tiek cepta svaiga maizīte jeb mīklas plācenīši. Tos arī iedod līdzi pusdienu uzkodai, vēl līdzi ir kāds batoniņš, ola un vārīts kartupelis. Saldumiņam ir mazā suliņa, no kā viena mūsu grupas dalībniece principiāli katru dienu atteicās, lai lieki neražotu atkritumus.
Indijas ziemeļos tādu klasisko Indijas netīrību neredzēt – sevišķi laukos. Ūdeni gan pārsvarā filtrējām, tomēr sajūta, ka varētu viegli iedzīvoties kādā infekcijā, nebija vispār.
Daba
Ladakas reģionu veido tāds kā augstkalnu tuksnesis – ielejas ir 3000-4000 metrus virs jūras līmeņa, ko ieskauj augstas kalnu grēdas, augstākās virsotnes ir virs 7000 m un sniegiem klātas visu gadu. Ielejās vasarīgs laiks ir no jūnija līdz septembrim, tur ražo aprikožu koku un zaļo labības lauki. Tomēr lietus vasarā šeit ir reta pārādība, tāpēc ir svarīga cilvēku rūpība tos apūdeņot ar strautu un upju ūdeni, kas tek no sniegotajiem kalniem. Savukārt ziemas šeit ir garas un bargas. Himalaju grēdas reģionu pasargā no musona lietiem, tomēr līdz ar klimata pārmaiņām reģionā ir piedzīvoti plūdi, kā dēļ ir bažas, ka šis nākotnē varētu mainīties.
Kalnu mīļotājiem šeit ir iespēja uziet līdz pat 6000 metriem bez alpīnisma ekipējuma. Lai arī mums jūlijā ietrāpījās sauss un ļoti silts laiks, nakšņojot virs 4000 metriem īpašās, gājējiem iekārtotās apmetnēs ar teltīm, naktis ir aukstas un pat var uzsnigt sniegs. Kā arī jārēķinās arī retināto gaisu, kas maršrutu padara grūtāku, nekā varētu šķist.
Augstums
Esam pieraduši dzīvot jūras līmenī, tāpēc jārēķinās, ka gaisa trūkumu varēs izjust gandrīz visu ceļojumu. Ielidojam Lehā, Ladakas galvaspilsētā, kas atrodas 3500 metrus virs jūras līmeņa. Pirmā diena paiet diez gan izteiktā reibumā, kādam no mūsu grupas ir arī tik slikti, ka jāvemj. Tomēr nākamajā dienā jau ir labāk un dodamies 2 stundu braucienā uz mūsu pārgājiena vietas sākumu – apskatām klosteri un turpinām atklimatizēties. Ieteicams vismaz trīs dienas atklimatizēties pirms pārgājiena sākuma.
Esam ieplānojuši tā, ka maršrutā augstummetrus “ceļam” lēni, bet tāpat kāpumos jūtams, ka elpas trūkst daudz vairāk, nekā ierasts. Pirmā augstā pāreja, kas atrodas 4900 metrus virs jūras līmeņa, mums ieplānota piektajā dienā. To pieveicam lēnā garā, bez sūdzībām par augstumslimību. Tomēr diena ir gara – liels kāpums, vairāk nekā 20 km. Nākamajā dienā 4600 m pāreja jau nākas nedaudz grūtāk – man pašai uz pārejas galva sāp, slikta dūša. Pāri jātiek. Lejā ejot, paliek atkal labi. Trešā augstā pāreja – 5200 augstummetros – arī ir grūta. Vai tam var sagatavoties? Nē, nevar. Var tikai būt gatavībā, ja nu paliek tik slikti, ka kaut kas jādara lietas labā. Arī mums bija līdz “gaisa balons” elpošanai un zāles visam gadījumam.
Sagatavotība
Jebkurš, kas ir normālā fiziskā formā, var doties šādā pārgājienā, arī cienījamā vecumā. Mēs satikām franču dāmas, kas bija 74 gadus vecas. Pārgājienam jābūt izbaudāmam, nevis sacensībām vai izturības pārbaudījumam. Jāplāno tāds maršruts, ko būs komfortabli veikt. Vai šādam pārgājienam var kā īpaši gatavoties? Jā, fiziski trenēties. Tāpat arī pašā pārgājiena laikā ir iespējas izvērtēt savas spējas, iet savā tempā, ja nepieciešams, paņemt brīvu dienu un izbaudīt fantastiski skaisto dabu, atmosfēru vietējos ciematos un rāmo dzīves veidu. Šeit sākas īstais ceļojums!
Skaties Youtube video, kā mums gāja.
Ceļo ar mums uz Indiju 2025. gada jūlijā un oktobrī. Vairāk info sekos!
