Grenlandes taka ir unikāla ar to, ka tā tiešām ir nošķirta no civilizācijas, 165 km neapdzīvotā tundrā – nav ne ceļu, ne mobilā telefona pārklājuma, nekādu iespēja iegādāties ko ēdamu pa ceļam. Ir tikai skarbā ziemeļu daba un smagā soma, jo tajā ir telts, guļammaiss un ēdiens visām pārgājiena dienām. Jā, brīžiem tas bija grūti. Bet skaisti gan.
Grenlande ir planētas lielākā sala, ģeogrāfiski piederīga Ziemeļamerikas kontinentam, bet politiski saistīta ar Dāniju un Eiropu. Ledājs aizņem 85% no salas, tās rietumu piekrastē ir vairākas pilsētas un tūrisma piedāvājums ir plašs. Sala īpaši patiks dabas mīļotājiem. Arī Grenlandē ir vasara, kad gaisa temperatūra sasilst līdz +20. Toties tā ir ļoti īsa. Un varu tikai apbrīnot, kā cilvēki šeit dzīvo tik skarbos apstākļos, pielāgojoties garajām un aukstajām ziemām.
Grenlande ir vismazāk apdzīvotā vieta uz planētas. Šeit var baudīt neskartās dabas unikalitāti. Ja tev šķiet, ka Grenlande ir viens vienīgs sniegs un ledus, tad esi maldījies. Lai arī lielākā daļa Grenlandes pat vasarā ir klāta ar sniegu un ledu, maršruts ved cauri tai zemes daļai, kur sniegs atkāpjas un atklāj unikālas kalnu un ieleju ainavas. Šeit ir pat diez gan krāsains – zaļš, sarkans, dzeltens. Plašumi, kalni, simtiem ezeru un ledājs. Pārgājiena maršruts ved no ledāja līdz okeānam vai var sākt no okeāna un doties ledāja virzienā, kā mēs to darījām.
Maršrutu sauc par Arktiskā jeb polārā loka taku tā platuma grādu dēļ, tā būtībā atrodas gar pašu polāro loku. Grenlandes tundra ir kalnaināka nekā iztēlojos pirms pārgājiena – ielejas klāj purvi, kas ir īpaši slapji pēc lietainas vasaras, bet cauri tiem vijas kalnu grēdas ar akmeņainu segumu, tāpēc ainava ir ļoti mainīga un skaista. Koku šeit neaug, līdz ar to gājējs var baudīt plašumus un ļaut skatam ieskrieties pāri ezeriem, upēm un majestātiskiem kalniem visapkārt. Maršruts savieno Grenlandes otru lielāko pilsētu Sisimutu, kas sajūtu ziņā ir līdzīga Liepājai, jo atrodas pie okeāna, bet tajā dzīvo vien daži tūkstoši iedzīvotāju, ar Kangerlussuaq – pilsētu, kur dzīvo tikai 400 iedzīvotāju, bet tajā ir lielākā salas lidosta. Grenlandē pilsētas nesavieno ceļi, sniegotajos mēnešos starp šīm apdzīvotām vietām var nokļūt ar sniega močiem, bet ikdienā cilvēki uz citām Grenlandes pilsētām nokļūst ar lidmašīnām, kas, piemēram, šajā maršrutā lido pat divas reizes dienā.
Kāpēc Grenlandes Arktiskā loka taka? Iespēja piedzīvot kaut ko jaunu, uzzināt, ko tad Grenlande īsti nozīmē, bet tikpat vilinoši bija tas, ka šis maršruts ved pa neapdzīvotu teritoriju un tādu daudzdienu taku maršrutu pasaulē nav daudz. No pirmās dienas līdz pēdējai nav mobilo sakaru, līdz ar to lieliska iespēja atpūsties no elektronikas un steidzīgās ikdienas. Telefona zona ir tikai ciematos, kas ir maršruta sākumā un beigās. Starp šīm pilsētām nākotnē paredzēts izbūvēt autoceļu – ja tas notiks, tad arī maršruta burvība mazināsies, tāpēc daudz atlikt maršruta iepazīšanu nedrīkstēja.
Gatavošanās pārgājienam
Esam seši gājēji – četras dāmas un divi kungi. Ekipējuma sarakstam esam izgājuši cauri kopā ļoti savlaicīgi. Kas gulēs viens teltī, kas kopā – viss jau ir sen izdomāts. Speciāli iegādājos jaunu telti, kas sver tikai 1,3 kg un ir paredzēta gulēšanai divatā. Telts nostiprināšanai jāizmanto pārgājiena nūjas, tāpēc arī telts ir tik viegla, jo garo mietiņu tās komplektā nemaz nav.
Arī ēdiena izvēli mūsu gājēju grupā esam saskaņojuši – brokastīs putra ar žāvētiem augļiem, pusdienās sausās zupas, vakariņās griķi vai makaroni ar gaļas konservu, kā arī tā saucamais tūristu ēdiens pakās, kur atliek tikai uzliet karstu ūdeni un 10 minūšu laikā pasta carbonara vai cits smalks ēdiens ir gatavs. Pārgājiena laikā ēdiena gatavošana notiek uz tūrisma gāzes, ko nopirksim uz vietas. Līdzi ir deglītis, katliņš un bļoda, kas vienlaikus kalpo arī kā tējas krūze. Tā kā Grenlandē viss ir ļoti dārgi, tad ņemam līdzi ēdienu arī dienām, kas mums uz vietas paredzētas pirms un pēc pārgājiena. Rezultātā pārtika somā līdzi katram ir ap 7-8 kg. Var sevi vienīgi mierināt ar domu, ka ar katru pārgājiena dienu un maltīti soma paliks vieglāka.
Vēl jau paklājiņš, guļammaiss un drēbes. Pārgājiena drēbes līdzi pats minimums – divi krekliņi, divi garroču krekli, vienas rezerves bikses, divas zeķes un krokši, ko uzvilkt vakarā un kas vienlaikus ir piemēroti upes šķērsošanai, lai vieglāk iet pa akmeņainu gultni. Skarbākiem laikapstākļiem lietus jaka, pančo, cepure un ūdensizturīgi cimdi. Drēbes pēc pārgājiena dienas izskalojam upē vai ezerā. Ja no rīta vēl nav izžuvušas, piesien pie somas un tad jau izvējojas labi.
Jau ņemot pašu minimumu, attopjos lidostā ar 18 kg smagu mugursomu. Visi esam sapakojušies daudz maz līdzīgi – kādam pa kilogramu mazāk vai vairāk. Lai vai kā, ir skaidrs, ka viegli nebūs.
Tas, kāda ir pārgājiena grūtības pakāpe, ir atkarīgs arī no fiziskās sagatavotības. Dienā noiesim vidēji 20 km. Ar smagu somu pa takām, purviem, ar kāpieniem kalnos, vietām pa bezceļu ar mīkstu un ķērpjainu segumu – tas nav paveicams bez sagatavošanās un treniņiem. Var maršrutu noiet, ja došanās pārgājienos ir dzīvesveids un bieži dodies 20-30 km garās pastaigās Latvijā. Maršrutu būs vieglāk noiet, ja būsi gājis uz fiziskās izturības treniņiem. Kā viens no mūsu ceļabiedriem darīja – piekrāva ar akmeņiem somu un pa Latvijas kalniņiem augšā, lejā vairākas reizes, un tā regulāri. Laba sagatavošanās ir atslēga arī uz to, ka pārgājiena maršrutu varēsi izbaudīt.
Vispirms uz ledāju
Ar lidojumu no Rīgas un pārsēžoties Kopenhāgenā ielidojam Kangerlussuaq – ciematā ar 400 iedzīvotājiem, kas atrodas Grenlandes rietumos, vistuvāk ledājam. Labvēlīgo laikapstākļu dēļ šeit ir iekārtota lielākā salas lidosta, kur ielido starptautiskie reisi un ir iespēja pārsēsties uz vietējiem lidojumiem, kas aizved uz citām salas apdzīvotām vietām. Pie okeāna vējš ir daudz stiprāks un neparedzamāks. Šajā vietā 2. pasaules kara laikā amerikāņi izveidoja aviācijas bāzi, kas tā arī ir saglabājusies – apkārt lidlaukam saceltas kazarmu veidīgas mājas un iedzīvotāji, kas šeit dzīvo, lielākā daļa saistīti ar darbu aviācijā.
Pēc ielidošanas dodamies uz hosteli nolikt somas. Papildus esam ieguvuši 5 stundas, Latvijā jau būtu vēla pēcpusdiena, mums ir tikai pusdienas laiks. Kā vienmēr pēc agra lidojuma maz gulēts, taču esam gatavi piedzīvojumiem. Izīrējam elektrovelo un dodamies uz 25 km attālo ledāju. Auto šeit izīrēt nevar, variants nokļūt līdz ledājam ir tikai ar vietējām tūrēm vai izīrēt velo, kvadraciklu. Šis ir garākais ceļš Grenlandē. Ne visi esam iepriekš braukuši ar elektrovelo, tāpēc mazliet vajag laiku, lai piešautos, bet tā lieta ātri sanāk. Ceļš ir grantēts, ar līkumiem un kalniņiem. Padomāju, cik labi, ka palīgā nāk elektriskā jauda, citādi mēs līdz vakaram atpakaļ netiktu.
Mūsu galamērķis ir Russel ledājs, kas atrodas Grenlandes ledāja malā. Pa ceļam apskatām arī nokritušu lidmašīnu atliekas. Armijas lidmašīnas komanda pat šeit nav nositusies, avarējuši un ar kājām devušies ārā līdz armijas bāzei. Pa ceļam sajūtam muskusvēršu smaržu, kas liecina, ka dzīvnieki ir tepat tuvumā un diez gan tālu pāri upei to bariņu var arī saskatīt. Satiekam dažus gājējus, dažus džipus ar tūristiem, bet jau tad ir sajūta – Grenlade ir mūs gaidījusi un gatava padalīties ar savu neskarto skaistumu tieši ar mums. Pa ceļam ir tikai viena apdzīvojama mājiņa, pārējais tikai neskarta daba un ledājs – brīnišķīgs. Tas vienkārši pārsteidz ar savu varenību – pirms augstās ledāja sienas plūst strauja upe, katras rakurss ir foto vērts. Upe plūst cauri ledus alai un tās straujie ūdeņi izgaismo varavīksnes. Jau pirmā diena mūs ir padarījusi laimīgus.
Nākamajā rītā ar vietējo reisu dodamies uz Sisimiutu – tā ir otrā lielākā pilsēta Grenlandē, atrodas pie paša okeāna, bet lidosta izskatās apmēram kā Liepājas vilciena stacija. Arī lidmašīna ir maza – tajā ir aptuveni 50 vietas. Turpat netālu no lidostas ir pilsētai blakus esošās kalnu grēdas augstākā virstone – nedaudz virs 500 augstummetriem. Paejam nedaudz nost no ceļa pa taku, atstājam somas uz akmeņiem un dodamies kalnā uz vairākām stundām. Skati ir fantastiski – redzams okeāns, saliņas, kalnu grēda un lejā fantatiski skaista pilsētiņa ar krāsainiem namiņiem, ko jau pēc kāpiena dosimies apskatīt tuvāk.
Sisimiuta pārsteidz ar vienkāršību – šeit nav smalku restorānu, ziemas sezona šeit ir garāka nekā vasaras, tāpēc ielām trūkst gājēju ielas, toties sniega moču ir gandrīz pie katras mājas. Nopērkam vēl vajadzīgo, nosūtam pastkartes, paliekam hostelī, kur satiekam laimīgus cilvēkus, kas maršrutu ir nogājuši un labprāt padalās ar saviem iespaidiem. Visbeidzot arī mēs esam gatavi doties savā piedzīvojumā.
Pārgājiens var sākties
Maršruts sākas tieši no hosteļa. Sajūta ir fantatiska. Tas beidzot notiek. No pilsētas izejam cauri tā sauktajam suņu kvartālam – tur pie ķēdēm un būdās dzīvo suņi, kas ziemā tiek iejūgti kamanās un mēro lielus attālumus pa sniegu. Novērojam suņu kāzas, mums ir grūti novērtēt vai kāds suns ir norāvies, vai apzināti palaists, lai vairotu īpašās sugas pārstāvjus. Grenlandes suņi ir īpaši pazīstami ar savu pacietību un ieturēto raksturu, bet tagad uzvedas tā kā trakā vasaras ballītē. Esam no suņu riešanām ārā un sākas pirmais kāpiens. Pūsdami, elsdami ejam kalnā, tikmēr mums garām paiet tēvs ar aptuveni desmit gadus vecu dēlu, abiem plecos bises, ejot medīt un cerot mājās aiznest vairāku desmitu kilogramu smagu ziemeļbriedi. Par to, ka tā arī notiks nešaubāmies, jo medīšanas tradīcijas šeit ir īpašas.
Pēc dažām dienām satiekam vēl vietējos medniekus, kas medī nevīs īpašos kolektīvos, bet tieši ar bērniem. Redzam, ka tradīciju nodošanai ir īpaša nozīme. Ne velti 2018. gadā daļa no pārgājiena maršruta ir iekļauta UNESCO pasaules mantojumā ar Aasivissuit- Nipisat ainavu kā inuītu medību vietu starp ledu un jūru. Šajā teritorijā saglabājušās arktisko medību tradīcijas no 2500 gadiem pirms mūsu ēras. Iedzīvotāju ir migrējuši no okeāna krasta uz salas iekšzemi, sekojot gadalaikiem. Ziemas apmetnes, kas koncentrējās uz roņu medībām, atradās pie okeāna, pavasara laikā iedzīvotāja migreja gar fjordiem uz iekšzemi un zvejoja, savukārt vasarā medīja vēršus un ziemeļbriežus jau dziļāk iekšzemē. Arī mēs pārgājienā pirmo reizi dzīvē redzējām upē foreli, kas bija iemigusi pie akmens. Pat mēģinājām ar pārgājiena nūju ar triecienu to apdullināt un noķert, bet diemžēl mums nekas nesanāca. Kāds cits pa ceļa satikts gājējs gan bija veiklāks un viņam šāds triks bija izdevies, ar rokām noķerto gana lielu zivi. Savukārt, vietējais satiktais gājējs zināja stāstīt, ar kādu tehniku mēs varētu būt bijuši veiksmīgāki.
Pārgājiena maršrutu uztur vides aktīvisti, pa ceļam ir nelielas, gandrīz kā dārza mājiņas, kurās var pagatavot ēdienu, ja laikapstākļi ārā nav labvēlīgi. Tajās var arī pārnakšņot, bet vasarā gājēji pārsvarā paliek savās teltīs. Mājiņas ir ļoti mazas, bet, veicot maršrutu ziemā ar slēpēm vai piedzīvojot skarbus laikapstākļus, tās ir nozīmīgs patvērums.
Devāmies vasaras beigās, lai mūsu labsajūtu netraucētu odu tonnas, kas tur nomoka gājējus vasaras sākumā. Bet jūlijā bija daudz lijis un laiks bija silts, līdz ar to mušiņas un citi lidojošie vēl bija gana aktīvi. Jāsaka, ka pierast pie sieta pāri galvai, kas pasargā no uzbāzīgajām mušām, var, bet foršāk tomēr ir iet bez tā.
Katra pārgājiena diena nāk ar savu pārsteigumu. Pirmā – brīnišķīga diena ar pirmajā mellenēm un vistenēm, vakarā ceļas vējš, bet pirms pusnakts ir tik stiprs, kāds nekad nav pieredzēts. Viena telts sāk brukt, tās iemītnieki neiztur un dodas nakšņot uz turpat netālo maršruta namiņu. Otrā diena – beidzot izjūtam un apzināmies, cik maršruts ir slapjš, vinnētāji ir tie, kam kājās zābaki, tie ar botām vēl tikai nojaušs, ka nākamās septiņas dienas pavadīs ar slapjām kājām. Visās malās ir ziemeļbriežu ragi un tie kļūst par ierastu takas dekorāciju. Trešā diena – kāds no grupas iekrīt beciņu lasīšanas azartā, vakarā sēņu mērce un nakšņošana namiņā pie kalnu ezera. Ieraugam arī dzīvus ziemeļbriežus un baltus zaķus. Ceturtā diena – saulaina, pat kādu brīdi ejam t-kreklos. Piektā diena – ūdens ir tik daudz, ka platāko upi nevar pārbrist. Mums neizdodas atrast tiltu šķērsošanai, bet nostopējam amerikāņu tūristus, kas ar vietējiem dodas medīt muskusvēršus un ar viņu atbalstu šķērsojam upi. Sestā diena – izejam pie aptuveni 25 km gara ezera, kur ir iespēja tālāk doties kanoe laivā, mēs šo izdevību garām nelaižam. Vējš ir liels, tāpēc jau pēc dažiem kilometriem pārlaižam nakti maršruta namiņā un no rīta sākam dienu, airējot atlikušos 20 km. Septītā diena – pēc airēšanas noejam vēl kādus 10 kilometrus un nolemjam palikt ezera malā. Šajā naktī jau var sajust, ka esam tuvāk ledājam un viņu ziemai, nakts ir ļoti vēsa. Astotā diena – mūsu maršruts noslēdzas pie fjorda, kas no okeāna stiepjas vairāku desmotu kilometru garumā gandrīz līdz pašai Kangerlussuaq. Lai arī bijām plānojuši iet deviņas dienas, esam apņēmības pilni doties līdz galam, jo silta dušs un mīksta gulta ir gana motivējoši. Visgrūtāk ir ieslēgt telefonu un pieslēgties tīklam, jo tas nozīmē atgriešanos no viena brīnišķīga, aizraujoša pārgājiena, kur varēji būt tikai “šeit un tagad”, koncentrēties un baudīt tajā brīdī piedzīvoto. Pēcpārgājiena diena – izejam ap 25 km aplīti bez somām, satiekam dabā muskusvēršus un ceļojumu noslēdzam ar grenlandiešu bufeti, kur ir iespēja nogaršot vietējo medījumu gaļu.
Katrā ziņā esam ļoti pateicīgi par šo iespēju piedzīvot tik īpašu maršrutu un ir skaidrs – Grenlande ir īpašs galamērķis. Kad esi tur vienreiz aizbraucis, piedzīvotais velk atpakaļ, jo vienā reizē visu neapskatīsi.
Klausies podkāstu, kā Baibai gāja pārgājienā pa Grenlandi.
Pievienojies mums 2025. gada augustā un izejam Grenlandas arktiskā loka taku kopā.
Ceļojuma apraksts publicēts laikrakstā “Kurzemnieks”, kam pieder raksta autortiesības.
